11 "Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs, cildināms tautu starpā, cildināms pa visu pasauli!"

Ps.46:11

ZDlogo

Kas ir Evanģēlijs?

Dr. Lorēns Boetners

Evaņģēlijs ir labā vēsts par vareno pestīšanu, kuru sarūpējis Jēzus Kristus un caur kuru Viņš samierinājis cilvēkus un svēto Dievu. Šī raksta nolūks ir vienkāršā valodā un viegli saprotamos terminos parādīt pamatatšķirības starp kalvinistu (reformātu) un arminiāņu evaņģēlija izpratni, un parādīt, ko šajās lietās māca Bībele. Pareiza izpratne ir izšķiroši svarīga – kristīgās ticības dažādo doktrīnu savstarpējā harmonija paredz, ka kļūda jebkurā no tām lielākā vai mazākā mērā sagroza arī visas pārējās.
Patiesībā pastāv tikai divu veidu reliģijas: ticības reliģija un darbu reliģija. Autors ir pārliecināts, ka tas, ko baznīcas vēsturē pazīst kā kalvinismu, ir vistīrākais un viskonsekventākais ticības reliģijas iemiesojums, kamēr tas, ko pazīst kā arminiānismu, ir bīstami lielā mērā atšķaidīts ar darbu reliģiju, tāpēc tā ir nekonsekventa un nestabila kristietības forma. Citiem vārdiem – reformātu ticībā kristietība iegūst savu pilnīgāko un tīrāko izpausmi.
Piektā gadsimta sākumā šo divu veidu reliģiskās domas sadūrās ievērojami skaidrā kontrastā starp divu teologu – Augustīna un Pelāgija – mācībām. Augustīns cilvēkiem norādīja uz Dievu kā uz visas patiesās garīgās gudrības un spēka avotu, kamēr Pelāgijs cilvēkiem lika vērsties pašiem pie sevis un teica, ka tie paši savā spēkā spēj pildīt visas Dieva pavēles (citādi Dievs tās nebūtu devis). Arminiānisms ir šo abu sistēmu kompromiss – kaut arī savā evaņģēliskākajā formā (kā agrīnajā vesliānismā) tas tuvojas ticības reliģijai, tomēr tas joprojām satur nopietnas kļūdas.
Šodien praktiski visas vēsturiskās draudzes izjūt iekšējus neticības uzbrukumus. Daudzas no tām jau ir padevušās, un gandrīz ikreiz šī kritiena trajektorija ir no kalvinisma uz arminiānismu, no arminiānisma uz liberālismu un tad – uz unitārismu. Vēsture rāda, ka liberālisms un unitārisms sairst līdz sociālam evaņģēlijam, kas ir pārāk vājš, lai sevi uzturētu. Autors ir pārliecināts, ka kristietības nākotne ir cieši saistīta ar to teoloģijas sistēmu, ko vēsturiski dēvē par kalvinismu. Visur, kur ir tikuši atmesti kalvinisma teocentriskie principi, ir veidojusies spēcīga tendence nogrimt antropocentriskā naturālismā vai sekulārismā. Ļoti pārliecinoši ir izskanējusi arī doma, ka starp kalvinismu un ateismu nav neviena konsekventa pieturpunkta.

Dieva suverenitāte

Kalvinisma pamatprincips ir Dieva suverenitāte. Tas apliecina, ka trīsvienīgā Dieva nolūks ir absolūts un bez nosacījumiem, neatkarīgs no visas laicīgās radības un radies vienīgi Viņa paša gribas mūžīgajā nodomā. Viņš nosaka dabas virzību un vada vēstures gaitu līdz pat vissīkākajām detaļām. Tāpēc Viņa lēmumi ir mūžīgi, nemaināmi, svēti, visgudri un suverēni. Bībelē tie ir attēloti kā pamats dievišķajai visu nākotnes notikumu pārredzēšanai, un tos nenosaka šī priekšzināšana vai jebkas cits, kas izriet no nākotnes notikumiem.
Katrs domājošs cilvēks skaidri saprot, ka viņa dzīvi vada kāda suverenitāte. Viņam netika jautāts, vai viņš vēlas eksistēt, kad vai kur, vai par ko viņš gribētu piedzimt, divdesmitajā gadsimtā vai pirms Noasa plūdiem, par vīrieti vai par sievieti, ar baltu vai ar melnu ādas krāsu, Amerikā, Ķīnā vai Āfrikā. Visas šīs lietas bija suverēni nolemtas viņa vietā vēl pirms viņa eksistences. Kristieši visos laikos ir atzinuši, ka Dievs ir pasaules Radītājs un Vadītājs un ka tādēļ Viņš ir galējais visas varas avots. No tā izriet, ka itin nekas nevar notikt ārpus Viņa suverēnās gribas – citādi Viņš nebūtu īstens Dievs. Ja cilvēks domās pakavējas pie šīs patiesības, tad viņš saskata tajā apsvērumus, kas nostiprina kalvinistisko un atspēko arminiānisko pozīciju.
Tā kā Dievs ir radījis visu, kas eksistē, Viņš ir absolūtais visas savas radības Īpašnieks un Izkārtotājs. Viņš nevis tikai virspusēji ietekmē, bet patiesi valda pār cilvēku dzīvēm (Ap.d. 4:24-28). Pat tautas, salīdzinot ar Viņa varenību, ir kā puteklīši svaru kausā (Jesajas 40:12-17). Visās šķietamajās cilvēku sabiedrības sakāvēs un pretrunās patiesībā netraucētā majestātiskumā valda Dievs. Pat cilvēku grēka darbi var notikt vien ar Viņa atļauju un ar to spēku, ko Viņš piešķir savai radībai. Tā kā Viņš atļauj brīvi nevis piespiesti, tad visam, kas notiek (tostarp pat grēka darbiem un cilvēku galējam liktenim), kaut kādā nozīmē jābūt saskaņā ar Viņa mūžīgo nodomu un lēmumiem. Tieši tādā mērā, kādā tas tiek noliegts, Dievs tiek izslēgts no pasaules pārvaldes, un cilvēks paliek vien ar ierobežotu Dievu. Protams, tad rodas atsevišķas problēmas, kuras pašreizējā cilvēka zināšanu stāvoklī nevar tikt pilnībā izskaidrotas. Taču tas nav pietiekams iemesls, lai noraidītu to, ko apliecina Raksti un saprāta skaidrā loģika.
Vai Dievs nav spējīgs atgriezt grēcinieku, kad vien vēlas? Vai gan Visvarenais debesu un zemes Valdītājs nespēj mainīt paša radīto būtņu raksturu? Kānā Viņš pārvērta ūdeni vīnā, uz Damaskas ceļa atgrieza Saulu. Spitālīgais sacīja: “Kungs, ja tu gribi, tu vari mani šķīstīt.” (Mt. 8:2) – pietika ar vārdu, un viņš tapa šķīstīts. Nedomājiet, ka Dievs nespēj kontrolēt cilvēka gribu vai atjaunot dvēseli, kad vien Viņš vēlas! Viņš spēj šķīstīt kā miesu, tā dvēseli. Ja Viņš tā vēlētos, Dievs varētu izraisīt tādus kristiešu kalpotāju, misionāru un visu veidu darbinieku pieplūdus un varētu darboties savā Svētajā Garā tā, ka pavisam īsā laikā tiktu atgriezta visa pasaule. Ja Viņš būtu vēlējies glābt visus cilvēkus, Viņš varētu sūtīt eņģeļu pulkus, kas pamācītu viņus un darītu pārdabiskus darbus visā pasaulē. Viņš varētu brīnumaini darboties katra cilvēka sirdī tā, ka neviens neietu pazušanā.
Tā kā ļaunums pastāv vienīgi ar Viņa atļauju, tad Viņš, ja vien vēlētos, varētu izdzēst to no eksistences. Šāda Viņa varenība tika parādīta, piemēram, iznīcinātāja eņģeļa darbā, kurš vienā naktī nogalināja visus ēģiptiešu pirmdzimtos (2.Moz. 12:29) un citā – 185000 asīriešu armijas vīru (2.Ķēn. 19:35). Tā tika parādīta, kad zeme atvērās un aprija Korahu un viņa dumpīgos biedrus (4.Moz. 16:31-35) un kad ķēniņš Hērods tika sists un mira šausmīgā nāvē (Ap.d. 12:23). Visaugstākais Dievs ir tas, “kura vara un valdonība ir mūžīga un kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem. Viņa priekšā pazūd nebūtībā visi zemes iedzīvotāji, Viņš dara pēc Sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari? “ (Dan. 4:31-32).
Tas viss izceļ reformātu ticības pamatprincipu: Dieva suverenitāti. Dievs radīja šo pasauli, kurā cilvēks dzīvo. Tā pieder Viņam un tā darbojas pēc Viņa suverēnās, labās patikas. Dievs nav zaudējis neko no savas varas, un tas ir Viņam par negodu uzskatīt, ka Viņš nomokās ar cilvēka sugu, cenšoties pēc labākajām iespējām panākt, ka cilvēki rīkotos pareizi, taču Viņam neizdodas īstenot savu mūžīgo, nemaināmo, svēto, visgudro un suverēno gribu.
Katra sistēma, kas māca, ka Dieva nopietnie nodomi atsevišķos gadījumos var tikt izjaukti un ka cilvēks (kurš ir ne vien radīta, bet arī grēcīga būtne) spēj īstenot veto tiesības pār Visvarenā Dieva plāniem, ir asā kontrastā ar bībelisko izpratni par Viņa neizmērāmo augstību, kurā Viņš ir nošķirts no visas cilvēciskās nespēcības. Cilvēku plāni ne vienmēr piepildās varas vai gudrības, vai to abu trūkuma dēļ. Bet Dievs, būdams šajās un visās citās jomās neierobežots, nevar sastapties ar neparedzētām ārkārtas situācijām. Uz Viņu neattiecas it nekādi pārmaiņu cēloņi. Iedomāties, ka Viņa plāni neizdodas un ka Viņš cenšas bez jelkādiem panākumiem, nozīmē pazemināt Viņu līdz Viņa radību līmenim un atņemt Viņam visu dievišķību.

Cilvēka pilnīgi bezpalīdzīgais stāvoklis

Pirmā un, iespējams, visnopietnākā arminiāņu autoru kļūda ir tā, ka viņi nepiešķir pietiekamu nozīmi cilvēces grēcīgajam dumpim un garīgajai nošķirtībai no Dieva, kas īstenojās Ādamam krītot grēkā. Daži to ignorē pilnībā, kamēr citiem tas šķiet kā tāls atgadījums, kura ietekme uz šodienas cilvēku dzīvi ir niecīga. Taču, ja vien Bībelei ticošais kristietis neuzstāj uz garīgās nošķirtības no Dieva un pilnīgi graujošo seku, ko tā nodarīja cilvēcei, realitāti, tad viņš nekad nespēs kārtīgi novērtēt savu patieso stāvokli un izmisīgo glābēja nepieciešamību.
Varbūt būs vieglāk izprast cilvēka kritušo stāvokli, ja salīdzināsim to ar kritušo eņģeļu situāciju. Eņģeļi tika radīti pirms cilvēka, un katrs eņģelis tika pārbaudīts kā individuāla, morāla, ar savu personību apveltīta būtne. Tā, acīmredzot, bija tīra paklausības pārbaude – tāpat kā Ādama gadījumā. Daži eņģeļi šo pārbaudījumu izturēja (pilnībā vienīgi Dievam zināmu iemeslu dēļ) un tādēļ tika apstiprināti nevainojamu eņģeļu svētuma pozīcijā – tie šobrīd ir izredzētie debesu eņģeļi (1.Tim. 5:21). Taču citi krita un tagad ir Rakstos pieminētie dēmoni (velns, acīmredzot, bija augstākajā pakāpē no visiem, kas krita). Jūda rakstīja, ka “eņģeļus, kas savu augsto stāvokli nebija nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši, Viņš mūžīgās saitēs saistītus tur ieslēgtus tumsā lielās dienas tiesai” (6.pants). Vēl jo vairāk, “eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam“ (2.Pēt. 2:4). Velns un dēmoni ir pilnīgi atsvešināti no Dieva, pilnīgi nodevušies grēkam bez jebkādas cerības uz glābšanu. Kristus viņu likteni apraksta kā iemešanu “mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem” (Mat. 25:41).
Kritušajiem eņģeļiem glābšanas nav. Vēstules Ebrejiem autors raksta: “Viņš jau nepieņem eņģeļus, bet gan Ābrahāma dzimumu.” (2:16) To liktenis ir noteikts un nemaināms. Gan cilvēki, gan eņģeļi saņem nebeidzamu sodu par nebeidzamu grēkošanu pret Dievu. Daži centīsies parādīt Dievu kā netaisnu, it kā Viņš uzliktu nebeidzamu sodu par grēkiem, kas pastrādāti tikai šajā dzīvē. Taču zudušie cilvēki un zudušie eņģeļi (jeb dēmoni) atrodas nebeidzamā dumpī pret Dievu, un viņi nebeidzami saņem sodu par šo pretošanos.
Radot cilvēku kā morālu būtni, Dievs rīkojās pēc cita plāna, nekā radot eņģeļus. Tā vietā, lai radītu visus cilvēkus reizē un pārbaudītu tos pa vienam, Viņš radīja vienu cilvēku fiziskā miesā, no kura jānāk visai pārējai cilvēcei un kurš (esot vienots ar visiem, kas no viņa nāks) varēja tikt nozīmēts par visas pārējās cilvēces likumīgo jeb federālo galvu un pārstāvi. Ja viņš izturētu pārbaudījumu, tad viņš un visi viņa pēcnācēji tiktu atzīti par svētiem un tiktu nostiprināti mūžīgā radības svētlaimē (gluži tāpat kā svētie eņģeļi). Bet, ja viņš kristu (kā gadījumā ar kritušajiem eņģeļiem), tad viņš un visi viņa pēcnācēji tiktu pakļauti mūžīgam sodam. Gluži kā, ja Dievs teiktu: “Šoreiz, ja ienāks grēks, lai tas ienāk caur vienu cilvēku, lai arī izpirkšana var nākt caur vienu Cilvēku.”
Tādējādi caur Ādamu kā visu pārstāvi tīrā veidā tika pārbaudīta cilvēka paklausība. Sods par nepaklausību tika skaidri atklāts: “Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi,” (1.Moz. 2:16-17).
Tāpēc šis skaidri pasludinātais sods par grēku bija nāve: tas ir tieši tas pats sods, kas tika uzlikts tiem eņģeļiem, kuri krita. Tāpat kā ar eņģeļiem, arī šī bija vienkārša pārbaude, vai cilvēks būs paklausīgs un pateicīgs debesu valstības pavalstnieks. Tā bija pavisam taisnīga, vienkārša, skaidri uzstādīta pārbaude ar Ādamam izdevīgiem noteikumiem, kuru nepildīšanai nevarētu būt nekādu attaisnojumu.
Bet notika pats ļaunākais – Ādams krita, un visa cilvēce viņa pārstāvniecībā krita līdzi. Visas šī grēka sekas tiek apkopotas vienā terminā “nāve” tā visplašākajā nozīmē. Pirmkārt tā bija piesolītā garīgā nāve jeb šķirtība no Dieva (fiziski Ādams nenomira vēl 930 gadus pēc grēkā krišanas). Viņš garīgi atsvešinājās no Dieva un nomira garīgi – tajā pašā grēka brīdī; no tā brīža viņa dzīve kļuva par nepārtrauktu tuvošanos kapam. Cilvēks šajā dzīvē pa grēka ceļiem nav aizgājis tik tālu, cik velns un dēmoni, jo viņš joprojām saņem daudzas svētības Dieva vispārīgās žēlastības dēļ – veselību, pārticību, ģimeni un draugus, dabas skaistumu – un viņu joprojām ieskauj daudzi ierobežojoši spēki. Taču cilvēks iet noteiktā virzienā. Ja viņš netiktu ierobežots, cilvēks visbeidzot kļūtu tik pat pilnīgi ļauns kā dēmoni. Savā kritušajā stāvoklī viņš baidās no Dieva, cenšas aizbēgt no Viņa un burtiski ienīst Viņu (tāpat kā dēmoni). Atstāts savā pārziņā, cilvēks šajā stāvoklī paliktu mūžīgi, jo “nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu,” (Rom. 3:10-11). Nekas, pilnīgi nekas, izņemot varenu, pārdabisku Dieva darbu, nevar glābt viņu no šī stāvokļa. Tāpēc, lai glābtu cilvēku, Dievam jāuzņemas iniciatīva – Viņam jāsamaksā sods cilvēka vietā, jānomazgā tā vaina, tādējādi atjaunojot tā svētumu un taisnumu.
Tieši to Dievs arī dara! Viņš suverēni izceļ cilvēku ārā no Sātana valstības un ieceļ to debesu valstībā. Šie ir tie izredzētie, kas Rakstos pieminēti aptuveni 25 reizes: “Bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas,” (Mat. 24:22); “Mēs zinām, Dieva mīļotie brāļi, kā jūs tikāt izredzēti,” (1Tes. 1:4); “Tikai Dieva izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas,” (Rom. 11:7); “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos?” (Rom. 8:33). Ir vēl daudz citu šādu Rakstu vietu.
Bībele māca, ka Dievs ir glābis lielu skaitu cilvēku no to grēkiem. Lai paveiktu šo darbu, Kristus, trīsvienības otrā Persona, pieņēma cilvēka dabu (brīnumaini piedzimstot jaunavai) un iedzima cilvēcē kā piedzimst katrs parasts bērns. Tādējādi Dievs kļuva iemiesots, kļuva par vienu no mums. Jēzus nodzīvoja pilnīgi bezgrēcīgu dzīvi starp cilvēkiem, pārstāvot savus ļaudis, pakļāva sevi paša dotajai bauslībai un pats izcieta sodu, ko Dievs ir noteicis par grēku. Savā bezgrēcīgajā dzīvē Viņš bija pilnīgi paklausīgs Dieva likumam, kuru Ādams bija pārkāpis, un tā nopelnīja saviem ļaudīm pilnīgu taisnību un tiesības ienākt paradīzē. Tas, ko Viņš izcieta, būdams bezgalīgi vērtīgs un cienīgs, bija līdzvērtīgi tam, ko būtu cietuši viņa ļaudis, pavadot mūžību ellē. Šādi Viņš atbrīvoja savus ļaudis no grēka un nāves bauslības. Tāpat kā šī atpirkšanas darba augļi tiek piešķirti tiem, kurus Dēlam devis Tēvs, tā arī ir teikts, ka tie tiek atjaunoti Svētajā Garā, tas ir, tie tiek darīti garīgi dzīvi jeb tie piedzimst no jauna.
Pāvils šo vispārējo patiesību pauž vēstulē Romiešiem, rakstot: “Tātad, kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku – nāve, tā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši… Bet žēlastības dāvana neatbilst pārkāpumam: viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka – Jēzus Kristus – nepelnītā žēlastības dāvana daudz vairāk nākusi pār šiem neskaitāmajiem… Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību. Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti,” (Rom. 5:12-19).
Neieraugot kontrastu starp pirmo un otro Ādamu, nav iespējams saprast kristīgo sistēmu. Rakstot svētajiem Efezā, Pāvils teica: “Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos.” Efezas kristieši pēc “pēc savas dabas” bija “Dieva dusmības bērni kā visi pārējie. Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” (Ef. 2:1-10).
Kristīgajā teoloģijā ir trīs atsevišķi un atšķirīgi pieskaitīšanas veidi. Pirmkārt, Ādama grēks tiek pieskaitīts visiem viņa pēcnācējiem (tas tiek tiesiski pārnests uz pēcnācējiem, tāpēc tie nes atbildību par grēku un cieš tā sekas). Šī ir pazīstama kā iedzimtā grēka doktrīna. Otrkārt, tieši tādā pašā veidā ticīgā grēks tiek pieskaitīts Kristum, tāpēc bezvainīgais Glābējs cieš tā sekas. Un treškārt, Kristus taisnība tiek pieskaitīta ticīgajam un nodrošina tam ieeju paradīzē. Protams, Ādama pēcnācējus nevar personīgi vainot pie Ādama grēka vairāk nekā Kristu – pie Viņa ļaužu grēkiem vai arī uzslavēt Viņa ļaudis par Viņa taisnumu. Visos šajos gadījumos tā ir tiesiska darbība. Grēcinieks saņem Kristus glābšanu tieši tādā pašā veidā kā viņš saņem Ādama nosodījumu un postu. Katrā no šiem gadījumiem sekas izriet no iesaistīto personu ciešas oficiālās vienotības. Noraidīt jebkuru no šiem trim soļiem nozīmē noraidīt būtisku kristīgās sistēmas pamatdaļu.
Tātad starp Ādamu un Kristu glābšanas jautājumā pastāv ciešas paralēles. Augstāk minētajos fragmentos Pāvils virknē frāzi pēc frāzes, uzsverot to, ka cilvēce ir ne tik vien slima vai garīgi nomaldījusies, bet gan garīgi mirusi. Kristus mācot uzsvēra: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības,”(Jņ. 3:3). Tad Viņš atkal teica: “Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos,” (Jņ. 8:43). Dieva neatjaunots cilvēks nevar ne redzēt Dieva valstību, ne garīgi sadzirdēt par to runātos vārdus – par iekļūšanu tajā nemaz nerunājot. Ja taisnie būtu atstāti savā nodabā, arī tie, tāpat kā kritušie eņģeļi, nekad nebūtu pievērsušies Dievam.
Garīgi miris cilvēks ir tikpat nespējīgs dot sev garīgo dzīvību kā fiziski miris cilvēks – dot sev fizisko dzīvību: tam nepieciešams pārdabisks Dieva darbs. Grēcinieks ienāk Dieva ģimenē tieši tādā pašā veidā, kādā viņš ienāk cilvēku ģimenē: piedzimstot tajā. Ar šādu pārdabisku darbību Dievs pats (savā Svētajā Garā) suverēni izceļ cilvēku no Sātana valstības un caur garīgu atdzimšanu ieliek viņu savā garīgajā valstībā.
Kad reiz atpirktais grēcinieks ir piedzimis Dieva valstībā, viņš vairs nekad nevar šo piedzimšanu zaudēt. Tā kā bija nepieciešams pārdabisks darbs, lai ievestu viņu šajā pārdabiskajā stāvoklī, tad tāds pats darbs būtu nepieciešams, lai viņu no tā izvestu. Tas arī dod šo absolūto drošību, ka tie, kas ir atdzimuši (un tā kļuvuši par īstiem kristiešiem), nekad nezaudēs savu glābšanu, un Dieva spēks tos pasargās visos šīs dzīves pārbaudījumos un grūtībās un ievedīs tos debesu valstībā. “Kas manus vārdus dzird un tic tam, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvē,” (Jņ. 5:24). “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns,” (2. Kor. 5:17). “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas,” (Jņ. 10:27-29). Šo pazīst kā mūžīgās drošības un svēto pastāvēšanas doktrīnu.
Šī mūžīgās dzīvības dāvana netiek piešķirta visiem – to iegūst tikai tie, kurus izvēlas Dievs. Tas nenozīmē, ka kāds, kurš vēlas tikt glābts, var netikt pieņemts, jo aicinājums skan: “Kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas,” (Atkl. 22:17). Lieta ir tāda, ka garīgi miris cilvēks nemaz nevar nākt. “Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis,” (Jņ. 6:44). Šo vēlmi jeb alkas mēdz izjust vienīgi tie, kurus garīgi dzīvus darījis Svētais Gars – tie ir izredzētie. Bet pretstatā šai ir vēl viena cilvēku grupa, kurus varētu dēvēt par neizredzētajiem. Floids Hamiltons par tiem ļoti trāpīgi rakstīja: “Dievs dara vien to, ka atstāj tos savā nodabā un ļauj tiem netraucēti turpināt savu ceļu. Viņi pēc dabas ir ļauni, un Dievs vienkārši ir paredzējis šo dabu atstāt nemainītu. Kalvinisma pretinieku bieži veidotais nežēlīgā Dieva, kurš atsakās glābt visus, kuri grib tikt glābti, tēls ir neveikla karikatūra. Dievs glābj visus, kuri vēlas tikt glābti, bet neviens, kura daba nav izmainīta, nevēlas tikt glābts.” 

Kristus izpirkums

Mums nav atklāts, kāpēc Dievs neglābj visu cilvēci, kad it visi bija vienlīdz necienīgi un kad Golgātas upuris bija bezgalīgi vērtīga Persona, ar ko pilnībā pietiek, lai izglābtu visus cilvēkus, ja vien Dievs tā būtu vēlējies. Raksti parāda, ka ne visi būs glābti; taču mums jāpatur prātā, ka šis izpirkums, kura īstenošana Dievam maksāja ļoti dārgi, pieder Dievam – Viņam ir visas tiesības lietot to pēc saviem ieskatiem. Nevienam cilvēkam uz to nav nekādu tiesību. Bībele atkārtoti māca, ka glābšana ir no žēlastības. Žēlastība ir labvēlība, kas parādīta kādam, kurš to nav pelnījis, un pat vēl vairāk – kādam, kurš ir pelnījis pretējo. Ja kaut daļu cilvēka glābšanas būtu sagādājuši viņa paša labie darbi, tad patiesi starp cilvēkiem pastāvētu atšķirība, kas ļautu tiem, kuri ir atbildējuši žēlastības piedāvājumam, nicīgi rādīt ar pirkstu uz pazudušajiem un teikt: “Jums bija tāda pati izdevība kā man. Es to pieņēmu, bet jūs – atraidījāt, un tāpēc jums nav nekāda attaisnojuma!” Bet nē! Dievs šo sistēmu ir izkārtojis tā, ka izglābtie var vienīgi būt mūžīgi pateicīgi Dievam par glābšanu. Cilvēkam nav lemts jautāt, kāpēc Dievs dara, kā Viņš dara, jo Raksti saka: “Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam: kāpēc tu mani tādu esi radījis? Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam? Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt Savu dusmību un zināmu darīt Savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, lai atklātu Savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai? Par tādiem Viņš mūs ir aicinājis[..],” (Rom. 9:20-24).
Šķiet, ka vienīgi kalvinisti uztver cilvēka grēkā krišanu nopietni. Ļoti lielā daļā šodienas mācību, domu un sprediķu iztrūkst pienācīga grēkā krišanas un cilvēka pašreizējā bezcerīgā stāvokļa izvērtējuma. Arminiānisms izdara nopietnu kļūdu, pieņemot, ka cilvēks ir pietiekami spējīgs pievērsties Dievam, ja vien to vēlas. Kalvinisti uzstāj, ka cilvēks nav vienkārši slims vai negribīgs, vai ka tam trūkst tikai pareizā iedrošinājuma – viņš ir garīgi miris. Kristus izpirkums nav tikai abstrakta glābšanas iespējamība (tā, ka visi varētu pievērsties Dievam, ja to vēlētos). Kalvinisti pastāvēs uz to, ka šis izpirkums bija objektīvs, vēsturē paveikts darbs, kas atcēla visas tiesiskās barjeras tiem, uz ko tas attiecās. Tam seko Svētā Gara darbs, subjektīva šī izpirkuma dāvanu piemērošana dievišķi iecerēto sirdīm.
Lūk, vēlreiz – viena no svarīgākajām Rakstu vietām, kas runā par glābšanu: “Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis,” (Jņ. 6:44). Cita, līdzīga, saka: “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu,” (Jņ. 6:37). Apustulis Pāvils rakstīja: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” (1.Kor. 2:14)
Kā gan Dievs izraisa izredzēto ticību? Atbilde ir tāda, ka atdzimšanas darbā Svētais Gars pakļauj sev cilvēka sirdi un ieliek tajā jaunu dabu, kura mīl taisnību un ienīst grēku. Viņš nespiež cilvēku pret viņa paša gribu, bet padara to mīloši un spontāni paklausīgu Dieva gribai. Kad nocietinātajam vajātājam Saulam ceļā uz Damasku parādījās Tas Kungs, viņš tūdaļ pat kļuva paklausīgs Dieva gribai. “Tava tauta būs labprātīga tava karagājiena dienā,” (Ps. 110:3). Dievs piešķir Saviem cilvēkiem vēlēšanos nākt. Šis Dieva darbs neapzinātajā cilvēka dabā ir pazīstams kā atjaunošana, atdzimšana, piedzimšana no jauna. Kad cilvēkam ir piešķirta jauna daba, viņš sāk reaģēt saskaņā ar šo dabu. Viņš staigā ticībā un dara labus, grēku nožēlai raksturīgus darbus tikpat dabiski, kā vīnogulājs dod vīnogas. Ja agrāk viņa stihija bija grēks, tad tagad par to kļūst svētums (kaut arī ne uzreiz pilnībā, jo viņam joprojām ir pieķērušās vecās dabas paliekas; un, kamēr viņš paliek šajā pasaulē, viņš joprojām atrodas grēcīgā vidē). Bet, kad viņa jaunajai dabai ir iespēja izpausties, atdzimušais cilvēks pieaug taisnumā – viņam patīk lasīt Dieva Vārdu, lūgt un nākt sadraudzībā ar citiem kristiešiem.
Nākas izdarīt izvēli starp pilnīgi paveiktas, spēcīgas iedarbības izpirkumu un plaši piemērojamu, nepilnīgi paveiktu izpirkumu – abi reizē nav iespējami. Ja patiesi būtu abi, tad tā būtu universāla glābšana. Arminiāņi izpirkumu piemēro tik plaši, ka tā faktiskā iedarbība kļūst praktiski bezvērtīga – ja nu vienīgi kā pašaizliedzīgas kalpošanas paraugam. Dr. B. B. Vorfīlds šo patiesību ilustrēja ļoti vienkārši. Viņš teica, ka izpirkums ir kā pīrāgu mīkla: jo plašāku to rullē, jo plānāka tā paliek. Arminiāņi, attiecinot to uz visiem cilvēkiem, samazina tās iedarbību tik ļoti, ka tā vairs praktiski nav nekāda glābšana.
Vēl jo vairāk, ja Dievs būtu uzlicis Kristum visu cilvēku grēkus, tas nozīmētu, ka zudušo grēkus Viņš soda divreiz: vispirms Kristū un tad arī viņos pašos. Tas nu gan būtu netaisni! Ja Kristus ir samaksājis viņu parādu, tad viņi ir brīvi, un Svētais Gars tos noteikti vedīs pie ticības un grēku nožēlas. Ja izpirkums patiešām būtu bijis neierobežots, tad tas nozīmētu, ka Kristus nomira par daudziem, kuru liktenis jau bija izlemts un kuri Kristus ciešanu laikā jau atradās ellē. Ja izpirkums būtu vienkārši atcēlis pār cilvēku pasludināto spriedumu (lai dotu tam vēl vienu iespēju būt ticīgam un paklausīgam), tas nozīmētu, ka Dievs grib vēlreiz to pārbaudīt – tāpat kā viņa senci Ādamu. Taču šāda pārbaude jau tika izmēģināta un tās rezultāti tapa zināmi jau sen atpakaļ, turklāt daudz labvēlīgākā vidē. Novedot neierobežotā izpirkuma teoriju līdz loģiskajiem secinājumiem, tā ved absurdā.
Kristus ciešanas, kā cilvēkam sešas stundas karājoties pie krusta, bija pamatā nevis fiziskas, bet gan psiholoģiskas un garīgas. Kad Viņš izsaucās: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mt. 27:46), Kristus burtiski izcieta elles mokas. Jo elle būtībā ir tieši tas: nošķirtība no patīkamās Dieva klātbūtnes, nošķirtība no visa, kas ir labs un vēlams. Tādas ciešanas nav cilvēkam aptveramas. Bet tā kā Kristus cieta, būdams dievišķs cilvēks, Viņa ciešanas bija taisnīgs ekvivalents tam, ko Viņa ļaudis būtu cietuši, pavadot mūžību ellē.
Patiesībā, izpirktais cilvēks Kristus pestīšanā iegūst vairāk, nekā viņš zaudēja Ādama krišanā. Jo iemiesojoties Dievs burtiski pievienojās cilvēcei un pieņēma cilvēka dabu, kuru Kristus savā apskaidrotajā miesā saglabās mūžīgi. Acīmredzot, Viņš būs vienīgā trīsvienības persona, kuru izpirktie debesīs redzēs. Pēteris saka, ka tiem, kas dabūjuši to pašu dārgo ticību, ir “daļa pie dievišķās dabas” (2.Pēt. 1:4); Pāvils saka, ka ticīgie ir “Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki” (Rom. 8:17). Jūs tikai iedomājieties: dievišķās dabas dalībnieki, Kristus līdzmantinieki! Kādu vēl lielāku svētību gan Dievs varētu dāvāt grēcīgiem cilvēkiem? Tā nu izpirktie cilvēki ir pārāki par eņģeļiem, jo eņģeļi Rakstos tiek saukti tikai par Dieva vēstniekiem, Viņa kalpiem.
Beigu beigās arminiāņiem jāsaskaras ar to pašu problēmu, ar kuru sastopas kalvinisti: ar plašāko problēmu – kāpēc bezgalīgi svēts un varens Dievs vispār pieļauj grēku. Tagadējā zināšanu stāvoklī teologi var sniegt tikai daļējas atbildes. Taču kalvinisti nebīstas no šīs problēmas un atzīst Bībeles doktrīnu, ka visiem cilvēkiem bija taisnīga un izdevīga iespēja Ādamā. Tagad Dievs savā žēlastībā glābj dažus no šīs kritušās cilvēces, bet citiem ļauj turpināt iet viņu grēkpilno ceļu, parādot savu taisnību un viņu sodu. Bet, atzīstot Dieva priekšzināšanu, arminiāņi nekādi nevar paskaidrot, kāpēc Dievs mērķtiecīgi un tīši rada tos, kuru pazušanu jau zina, tos, kuri pavadīs mūžību ellē.
Runājot par ļaunuma problēmu, kalvinisti var teikt, ka Dievs ir radījis šo pasauli kā uzvedumu, kurā Viņš parāda Savu godību, Savas brīnumainās īpašības visām Savām radībām par apbrīnu: Savu būtību, gudrību, varenību, svētumu, taisnību, labestību un patiesību. Kā Dievs parāda savu taisnību?
Dieva taisnīgums pieprasa, lai labais tiktu atalgots, bet grēks – sodīts. Grēka sodīšana ir tikpat nepieciešama, cik labestības atalgošana – Dievs būtu netaisns, ja vienu vai otru nepildītu. Viņš radīja cilvēkus un eņģeļus ne kā robotus, kas automātiski izpildītu labus darbus kā mašīna, kas štancē skrūves vai skārda bundžas (nesaņemot par to nekādu atalgojumu), bet gan kā morāli aktīvas būtnes, radītas Viņa līdzībā, spējīgas (Ādamā pirms krišanas) izvēlēties starp labo un ļauno. Pret tiem, kurus Dievs ir nolēmis glābt žēlastībā, Viņš parāda taisnīgumu, apbalvojot viņus par labajiem darbiem, kas ir Kristū, viņu Glābējā, un pieskaitot šos darbus viņiem, kas apstiprina viņus svētumā un dod ieeju paradīzē. Dievs parāda savu taisnīgumu arī pret tiem, kurus ir nolēmis netraucēt to brīvprātīgajā grēka ceļā.
Turklāt, ja grēks nebūtu pieļauts, tad pietiekamā mērā nevarētu parādīties Dieva visgodājamākās īpašības – apžēlošana, žēlsirdība, mīlestība un svētums – kas parādītas, Viņam izpērkot grēciniekus. Debesu eņģeļi nopelnīja glābšanu pēc darbu derības, turot Dieva likumu. Tāpat kā Ādams, arī viņi saņēma paklausības apbalvojumu apsolījumu. Tie palika paklausīgi un tika nostiprināti svētumā. Tie nepazīst glābšanu žēlastībā. Kāda sena baznīcas dziesma saka: “Kad es dziedāšu glābšanas stāstu, eņģeļi sakļaus spārnus un ieklausīsies.” Tāds būs galējais kontrasts starp cilvēkiem un eņģeļiem.
Tāpēc grēku var skaidrot tā, ka Dievs to pieļauj, taču kontrolē un uzvar Sev par godu. Ja radībā netiktu pieļauts grēks, tad šīs varenās īpašības nevarētu pietiekami parādīties Viņa saprātīgajai radībai – cilvēkiem un eņģeļiem – un lielākoties paliktu mūžīgi apslēptas dievišķās dabas dziļumos. 

Dieva priekšzināšana

Evaņģēliskie arminiāņi atzīst, ka Dievam ir priekšzināšanas un spēja paredzēt nākotnes notikumus. Taču, ja Dievs priekšzina kādu nākotnes notikumu, tad šis notikums ir tik negrozāms un drošs, kā iepriekš noteikts. Priekšzināšana nozīmē noteiktību, bet noteiktība – priekšnoteikšanu. Evaņģēliskie arminiāņi nenoliedz, ka pastāv tāda lieta kā izredzētība glābšanai, jo nav iespējams atbrīvoties no vārdiem “izredzētie” vai “izredzēšana”, kas Jaunajā Derībā parādās kādas divdesmit piecas reizes. Taču viņi cenšas izpostīt šo vārdu spēku, sakot, ka izredzēšana balstās priekšzināšanā: ka Dievs ielūkojas plašajā nākamības alejā un saskata tos, kuri atbildēs Viņa žēlastības pilnajam piedāvājumam – un tos arī izredz.
Taču, atzīstot priekšzināšanu, arminiāņu piekāpšanās ir liktenīga; tēlaini izsakoties, viņi iekrīt pašu raktajā bedrē. Kāpēc? Gluži vienkārši tāpēc, ka, tāpat kā Dievs paredz tos, kas tiks glābti, Viņš redz arī tos, kas ies pazušanā. Kāpēc tad Viņš rada tos, kas ies pazušanā? Ir skaidrs, ka Viņam nav nekāda pienākuma tos radīt – nav nekāda ārēja spēka ārpus Dieva, kas liktu Viņam tā rīkoties. Ja Viņš vēlētos, lai visi ir glābti, un no visas sirds censtos izglābt visus cilvēkus, tad Viņš varētu vismaz atturēties radīt tos, kuri, tiekot radīti, ies drošā pazušanā. Arminiāņi nevar konsekventi pieturēties pie Dieva priekšzināšanas un reizē noliegt izredzētības un predestinācijas doktrīnas.
Jautājums paliek: kāpēc Dievs rada tos, kuru nokļūšanu ellē Viņš jau zina? Tā būtu vienkārši muļķība, ja Dievs vēlētos glābt vai censtos glābt tos, kuru pazušanu Viņš jau zina. Tas Viņam nozīmētu cīnīties pašam pret Sevi. Pat cilvēks ir pietiekami saprātīgs, lai nemēģinātu kaut ko paveikt, ja zina, ka to negrib vai nespēj paveikt. Arminiāņiem neatliek nekas cits kā noliegt Dieva priekšzināšanu, bet tad viņiem paliek tikai ierobežots, nezinošs, galīgs Dievs, kurš vārda patiesajā nozīmē nemaz nav Dievs. Ja izredzēšana balstās priekšzināšanā, tad tas ir tik nejēdzīgi, ka vairāk samulsina nekā apgaismo. Jo, runājot kaut vai tikai par izredzētajiem, kāda gan jēga Dievam izredzēt tos, par kuriem Viņš zina, ka tie izredzēs paši sevi? Tā gluži vienkārši būtu nejēdzība. 

Universālistiskās Rakstu vietas

Droši vien vērā ņemamākā arminiānisma aizstāvība atrodama universālistiskajās Rakstu vietās. Trīs biežāk citētās ir šīs: “…jo Viņš negrib, ka kādi ietu pazušanā, bet grib ka visi grēku nožēlā atgriežas” (2.Pēt. 3:9), “kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1.Tim. 2:4), “…Kristus Jēzus kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem…” (1.Tim. 2:5-6). Runājot par šiem pantiem, jāpatur prātā, ka – mēs to jau aplūkojām – Dievs ir absolūtais, suverēnais debesu un zemes Valdnieks, un cilvēkam nekad neklājas domāt par Viņu kā par tādu, kurš vēlas un cenšas paveikt to, ko ir iecerējis nedarīt. Rīkojoties citādi, Viņš vienkārši rīkotos muļķīgi. Tā kā Raksti māca, ka daži cilvēki ies pazušanā (piemēram, Mt. 25:46), Pēteris noteikti nedomā, ka Dievs patiešām vēlas vai cenšas izglābt katru individuālo cilvēku. Jo, ja Viņa griba būtu izglābt katru cilvēces indivīdu, tad neviena pati dvēsele nevarētu iet pazušanā. Kā teica Pāvils: “Kas tad spēj pretoties Viņa lēmumam?” (Rom. 9:19).
Šie panti vienkārši māca, ka Dievs ir labvēlīgs un negūst prieku Savu radību ciešanās tāpat kā tēvu nepriecē sods, kas reizēm jāpiemēro savam dēlam. Vārds “gribēt” Rakstos tiek lietots dažādos veidos (tāpat kā arī ikdienas lietojumā). Reizēm tas ir lietots “vēlēties” vai “nolemt” nozīmē. Taisns tiesnesis negrib (nevēlas), ka kāds tiktu pakārts vai ieslēgts cietumā, taču viņš grib (nolemj), ka vainīgais cilvēks tiks sodīts. Tādā pašā nozīmē pie pietiekamiem iemesliem cilvēks gribēs, lai viņam amputē kādu locekli (vai izrauj aci), kaut arī tas nav viņa vēlmju mērķis.
Arminiāņi uzstāj, ka vārdi “kādi” un “visi” 2.Pētera 3:9 attiecas uz visu cilvēci bez izņēmuma. Taču pirmkārt ir svarīgi ievērot, uz ko šie vārdi ir attiecināti. Šī vēstule ir adresēta nevis visai cilvēcei, bet gan kristiešiem: “…tiem, kas … dabūjuši to pašu dārgo ticību kā mēs,” (2.Pēt. 1:1). Šīs pašas nodaļas sākumā Pēteris tos, kuriem raksta, uzrunā kā “mīļotos” (3:1). Aplūkojot šo pantu pilnībā, un ne otro pusi vien, atklājas, ka tas primāri ir nevis glābšanas pants, bet gan otrās atnākšanas pants. Tas sākas ar vārdiem: “Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu [vienskaitlī].” Kas ir šis apsolījums? “Viņa apsolītā atnākšana” (4.p.). Tā ir atsauce uz Kristus otro atnākšanu, kad Viņš nāks kā tiesnesis un kad ļaunie tiks pazudināti uguns jūrā. Šis pants uzrunā ierobežotu grupu. Tajā teikts, ka Tas Kungs “pacietīgi gaida uz mums”, tas ir, uz Viņa izredzētajiem, no kuriem daudzi vēl nebija atjaunoti un tāpēc vēl nebija nākuši pie grēku nožēlas. Tāpēc 9. pantu visai nekļūdīgi var lasīt šādi: “Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā daži domā, bet pacietīgi gaida uz mums, jo viņš negrib, ka kādi no mums ietu pazušanā, bet grib, ka mēs visi grēku nožēlā atgrieztos.”
Kā ar 1.Timotejam 2:4-6, “kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas… kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem”? Jāievēro, ka vārds “visi” tiek lietots dažādās nozīmēs. Bieži vien tas nozīmē nevis visus cilvēkus bez izņēmuma, bet visus bez atšķirības: jūdus un pagānus, vergus un brīvos, vīriešus un sievietes, bagātos un nabagos. Šajā kontekstā tas skaidri ir lietots šādā nozīmē. Gadsimtiem ilgi tieši jūdi – ar retiem izņēmumiem – bija vienīgie Dieva glābjošās žēlastības saņēmēji. Viņi bija kļuvuši par visnacionālistiskākajiem un netolerantākajiem cilvēkiem pasaulē. Tā vietā, lai redzētu, ka savā stāvoklī tie ir Dieva pārstāvji visu pasaules cilvēku priekšā, viņi bija glabājuši šīs svētības tikai sev pašiem. Pat agrīnie kristieši kādu laiku sliecās paturēt Mesijas sniegto misiju pie sevis. Pagānu glābšana bija agrāk nepazīta mistērija (Ef. 4:6; Kol. 1:27). Farizeji bija norobežojušies tik stingri, ka pagāni tika uzskatīti par “nešķīstiem”, “prastiem”, “pagānu grēciniekiem” – pat par “suņiem”. Ebrejiem nebija ļauts biedroties vai kā citādi stāties sakaros ar pagāniem (Jņ. 4:9, Ap. d. 10:28, 11:3). Ja ortodoksālais jūds bija izgājis tirgus laukumā un saskāries ar pagāniem, tad viņš tika uzskatīts par nešķīstu (Mk. 7:4). Pēc tam, kad Pēteris bija sludinājis romiešu centurionam Kornēlijam un pārējiem, kas bija sanākuši viņa namā, Jeruzalemes draudze viņu stingri norāja. Var gandrīz sadzirdēt pārsteigumā aizrauto elpu, kad pēc Pētera izklāsta par notikušo tie sacīja: “Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā,” (Ap. d. 11:18) – tas ir, nevis katram pasaules indivīdam, bet vienlīdz jūdiem un pagāniem. Šādā lietojumā vārds “visi” attiecas nevis uz indivīdiem, bet gan uz cilvēci kopumā.
Kad par Jāni Kristītāju ir rakstīts, ka “pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzalemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus” (Mk. 1:5), ir skaidrs, ka tā rīkojās ne jau katrs indivīds. Pēc tam, kad Pēteris un Jānis bija izdziedinājuši klibo pie tempļa durvīm, ir teikts, ka “visi teica Dievu par to, kas bija noticis” (Ap. d. 4:21). Jēzus saviem mācekļiem teica, ka “visi” tos ienīdīs Viņa vārda dēļ (Lk. 21:17). Tāpat, kad Jēzus sacīja: “Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis,” (Jņ. 12:32), Viņš taču nemēģināja pateikt, ka ikkatrs cilvēks tiks šādi vilkts. Tas, ko Viņš ar to teica, bija, ka gan jūdi, gan pagāni, visu tautu un rasu cilvēki tiks vilkti pie Viņa – un mēs redzam, ka tieši tas faktiski arī notiek.
1.Korintiešiem 15:22 ir teikts: “Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” Arminiāņi bieži citē šo pantu, lai pierādītu neierobežotu jeb universālu izpirkumu. Šis ir pants no Pāvila slavenās augšāmcelšanas nodaļas, un šis konteksts skaidri parāda, ka viņš runā nevis par šī laika dzīvi (fizisku vai garīgu), bet gan par dzīvi pēc augšāmcelšanas. Kristus pirmais ieiet augšāmcelšanas dzīvē; tad, Viņam atgriežoties, arī Viņa cilvēki ieiet savā augšāmcelšanas dzīvē. Tas, ko saka Pāvils, ir – brīnišķīgā augšāmcelšanas dzīve kļūs par realitāti, ne visiem cilvēkiem, bet visiem, kas ir Kristū. Šo punktu ilustrē labi zināmais fakts, ka visa cilvēce krita Ādamā, kurš darbojās kā tās federālā galva un pārstāvis. Tāpēc arī Pāvils saka: “Kā visi, kas dzimuši Ādamā, mirst, tā visi, kas atdzimuši Kristū, tiks dzīvi darīti.” Tā šis pants runā ne par pagātni, ne par tagadni, bet gan par ko nākotnē esošu – tam nav nekādas īpašas daļas gar kalvinistu un arminiāņu strīdu.
Vēl divi panti, kas bieži tiek citēti arminiānisma aizstāvībai, ir šādi: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani” (Atkl. 3:20) un “…kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas” (Atkl. 22:17). Šis vispārējais aicinājums attiecas uz visiem cilvēkiem. Tas var būt (un bieži arī ir) Svētā Gara līdzeklis tam, lai noteiktos indivīdos izraisītu vēlmi pēc glābšanas, Viņam nākot savā pārdabiskajā spēkā tos atjaunot. Taču šie panti, apskatīti paši par sevi, klusē par to, ka kritušais cilvēks ir garīgi miris un pilnībā nespējīgs atbildēt šim aicinājumam, gluži tāpat kā kritušie eņģeļi jeb dēmoni. Kritušais cilvēks ir tikpat miris garīgi, cik Lācars bija miris fiziski līdz Jēzus skaļā balsī izsaucās: “Lācar, nāc ārā!” Viņš ir tikpat garīgi miris kā farizejs Nikodēms, kuram Jēzus teica: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības,” (Jņ 3:3). Kristus sacīja farizejiem: “Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos,” (Jņ. 8:43). Bez dievišķas palīdzības neviens nav spējīgs sadzirdēt šo aicinājumu vai sākt gribēt nākt pie Kristus.
Apgalvojumu, ka Kristus ir nomiris par visu grēkiem, skaidrāku padara dziesma, ko atpirktie dzied Jēra troņa priekšā: “Tu tapi nokauts un esi atpircis Dievam ar Savām asinīm cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām,” (Atkl. 5:9). Bieži vārds “visi” jāsaprot kā “visi izredzētie”, “visa Viņa draudze”, “visi, kurus Tēvs ir devis Dēlam” (kā tad, kad Kristus saka: “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis” (Jņ. 6:37)), nevis kā “visi cilvēki universālā nozīmē” vai “katrs indivīds”. Atpirkto pulku veidos visu šķiru un dzīves apstākļu cilvēki: prinči un zemnieki, bagātie un nabagi, vergi un brīvie, vīrieši un sievietes, jūdi un grieķi, cilvēki no visām tautām un rasēm. Tāds ir patiesais Rakstu universālisms. 

Abu sistēmu salīdzinājums

Autors ir pārliecināts, ka kristietības pilnīgākā izpausme parādās reformātu ticībā. Reformētās ticības lielā priekšrocība ir tā, ka piecu kalvinisma punktu sistēmā tā skaidri parāda, ko Bībele māca par glābšanu. Vienīgi redzot šīs patiesības kā savstarpēji saistītu vienību, ir iespējams patiesi izprast un novērtēt kristīgo sistēmu visā tās spēkā un skaistumā. Par iemeslu tam, ka tik daudziem kristiešiem ir vāja ticība un ka tik daudzas draudzes pasniedz tikai visnotaļ virspusēju kristietības formu, ir tas, ka tie nekad tā īsti nav aplūkojuši šo sistēmu tās loģiskajā vienotībā. Nepietiek ar to, ka cilvēks, kurš sevi sauc par kristieti, zina, ka Dievs viņu mīl un ka viņa grēki ir piedoti, – viņam jāzina, kā un kāpēc ir paveikta viņa atpirkšana un kā tā darbojas. Tas ir sistemātiski parādīts piecos kalvinisma punktos.
Vēsturiski piecus kalvinisma punktus ir ievērojušas prezbiterāņu un reformātu draudzes, kā arī daudzas baptistu draudzes, kamēr piecu arminiānisma punktu būtību pārstāv metodistu, luterāņu un arī daudzas baptistu draudzes. Pieci kalvinisma punkti ir šādi:

-Pilnīga samaitātība
-Beznosacījumu izredzētība
-Ierobežots izpirkums
-Neatvairāma (iedarbīga) žēlastība
-Svēto pastāvēšana

Sekojošais materiāls (ņemts no Deivida N. Stīla un Kērtisa Tomasa “Romans: An Interpretive Outline”) sevišķi skaidrā un koncentrētā veidā pretstata piecus Kalvinisma punktus un piecus arminiānisma punktus. Tas kā pielikums ir iekļauts arī šī autora darbā “The Reformed Doctrine of Predestination”. (Šīs grāmatas ir publicējuši “Presbyterian and Reformed Publishing Co.” Filipsbergā, Ņūdžersijā)

Pieci arminiānisma punkti

Brīvā griba jeb cilvēka spēja. Kaut arī grēkā krišana nopietni ietekmēja cilvēka dabu, tomēr cilvēks nav atstāts pilnīgas garīgas bezpalīdzības stāvoklī. Dievs savā žēlastībā ļauj katram grēciniekam nožēlot grēkus un nākt ticībā, taču neiejaucas cilvēka brīvībā. Katram grēciniekam ir brīva griba, no kuras lietojuma ir atkarīgs viņa mūžīgais liktenis. Cilvēka brīvība ir garīgajā jomā izvēlēties labo pāri ļaunajam – šo gribu viņa grēcīgā daba nepakļauj. Grēciniekam ir spēja vai nu sadarboties ar Dieva Garu un tikt atjaunotam, vai arī pretoties Dieva žēlastībai un iet bojā. Zudušajam grēciniekam ir nepieciešama Gara palīdzība, taču viņam nav jābūt Gara atjaunotam, lai ticētu, jo ticība ir cilvēka darbība, kas notiek pirms jaunās piedzimšanas. Ticība ir grēcinieka dāvana Dievam – tas ir cilvēka devums glābšanai.
Nosacījuma izredzētība. Dievs pirms pasaules radīšanas izraudzīja noteiktus indivīdus pestīšanai, redzot, ka tie atsauksies Viņa aicinājumam. Viņš izvēlējās tikai tos, par kuriem zināja – tie paši brīvi izvēlēsies ticēt evaņģēlijam. Tādējādi izredzētību noteica vai pamudināja tas, ko darīs cilvēks. Dieva paredzētā ticība, kurā balstās Viņa izvēle, ir nevis dota grēciniekam no Dieva (tā nav radīta Svētā Gara atjaunojošajā spēkā), bet gan pilnībā nāk no paša cilvēka gribas. Cilvēkam tika dota pilnīga teikšana par to, kurš ticēs un kurš tādēļ tiks izredzēts glābšanai. Dievs izredzēja tos, par kuriem zināja – tie no savas brīvās gribas izvēlēsies Kristu. Tādēļ glābšanas pamatcēlonis ir nevis Dieva izvēle, bet gan grēcinieka lēmums sekot Kristum.
Universāla glābšana jeb vispārējs izpirkums. Kristus glābjošais darbs darīja iespējamu visu glābšanu, taču tas nav nodrošinājis neviena izglābšanu. Lai arī Kristus nomira par visiem un par katru, tomēr glābti ir tikai tie, kas tic uz Viņu. Viņa nāve deva iespēju Dievam piedot grēciniekiem pie noteikuma, ka tie tic, taču faktiski tā nepaņēma neviena grēkus. Kristus izpirkums kļūst iedarbīgs tikai tad, ja cilvēks izvēlas to pieņemt.
Pastāv iespēja sekmīgi pretoties Svētajam Garam. Gars iekšēji uzrunā visus, kuri ārēji dzird evaņģēlija aicinājumu. Viņš dara visu, ko spēj, lai vestu katru grēcinieku pie glābšanas. Taču, tā kā cilvēks ir brīvs, viņš var sekmīgi pretoties Gara aicinājumam. Gars nevar atjaunot grēcinieku, pirms tas ir sācis ticēt – ticība (kas ir cilvēka devums) nāk vispirms un dara iespējamu jauno piedzimšanu. Tādējādi cilvēka brīvā griba ierobežo Gara iespēju piemērot Kristus glābjošo darbu. Svētais Gars var vilkt pie Kristus vienīgi tos, kuri ļauj Viņam rīkoties kā Viņš vēlas. Gars nevar dot dzīvību, kamēr grēcinieks nav atsaucies. Tādēļ Dieva žēlastība nav neuzvarama – cilvēkam ir iespējams tai pretoties un to izjaukt – un tā bieži arī notiek.
Žēlastības zaudēšana. Tie, kuri tic un ir patiesi izglābti, var zaudēt savu glābšanu, nespējot noturēt savu ticību un tml. Ne visi arminiāņi piekrīt šim punktam – daži ir uzskatījuši, ka ticīgajiem ir mūžīga drošība Kristū, ka reiz atjaunots grēcinieks vairs nevar iet pazušanā.
Saskaņā ar arminiānismu, glābšana tiek īstenota Dieva (kurš sper pirmo soli) un cilvēka (kuram jādod atbilde) sadarbībā; noteicošais faktors ir cilvēka atbilde. Dievs ir sagādājis glābšanu visiem, taču Viņa veikums kļūst iedarbīgs vienīgi pie tiem, kuri no savas brīvās gribas izvēlas sadarboties ar Viņu un pieņem Viņa žēlastības piedāvājumu. Pašā svarīgākajā punktā noteicošā ir cilvēka griba; tā cilvēks – nevis Dievs – nosaka, kuri saņems žēlastības dāvanu. 

Pieci kalvinisma punkti

Pilnīga nespējība jeb pilnīga samaitātība. Grēkā krišanas dēļ cilvēks pats nav spējīgs uz glābjošu ticību evaņģēlijam. Grēcinieks ir miris, akls un kurls pret Dieva lietām – viņa sirds ir viltīga un bezcerīgi samaitāta. Viņa griba nav brīva, tā ir pakļauta viņa ļaunajai dabai, tāpēc viņš nevēlas un nemaz nav spējīgs garīgajā plāksnē izvēlēties labo pāri ļaunajam. Tādēļ, lai pievestu grēcinieku Kristum, ir vajadzīgs daudz vairāk par Gara palīdzību – ir nepieciešama atjaunošana, ar kuru Gars dara grēcinieku dzīvu un dod tam jaunu dabu. Ticība nav cilvēka devums glābšanai – tā pati par sevi ir daļa no Dieva glābšanas dāvanas. Tā ir Dieva dāvana grēciniekam, nevis grēcinieka dāvana Dievam.
Beznosacījuma izredzētība. Pirms pasaules radīšanas izdarītā Dieva izvēle glābt noteiktus indivīdus pilnībā izrietēja no Viņa paša suverēnās gribas. Konkrēto grēcinieku izraudzīšanās nebalstījās kādā paredzētā viņu pašu atbildē vai paklausībā – ticībā, grēku nožēlā vai tml. Gluži pretēji – Dievs dod ticību un grēku nožēlu katram, kuru Viņš ir izraudzījies. Tās ir sekas, nevis Dieva izvēles cēlonis. Tādēļ izredzētību nenoteica vai neietekmēja kādas labas cilvēka īpašības vai darbības. Dievs tos, kurus ir suverēni izvēlējies, Gara spēkā ved pie labprātīgas Kristus pieņemšanas. Tāpēc glābšanas pamatiemesls ir nevis tas, ka grēcinieks izvēlas Kristu, bet tas, ka Dievs izvēlas grēcinieku.
Noteiktā glābšana jeb ierobežotais izpirkums. Kristus glābjošais darbs bija paredzēts vienīgi izredzēto glābšanai un faktiski nodrošināja viņu izglābšanu. Viņa nāve bija aizvietojošā grēka soda izciešana konkrētu, noteiktu grēcinieku vietā. Vēl bez Viņa cilvēku grēku izpirkšanas, Kristus glābjošais darbs nodrošināja visu nepieciešamo šo cilvēku izglābšanai – ieskaitot ticību, kas tos savieno ar Viņu. Gars nekļūdīgi piešķir ticības dāvanu visiem, par kuriem Kristus ir miris, tā nodrošinot to izglābšanu.
Gara iedarbīgais aicinājums jeb neatvairāmā žēlastība. Vēl bez ārējā aicinājuma uz glābšanu (ko saņem visi, kas dzird evaņģēliju), Svētais Gars izredzētajiem sniedz īpašu iekšēju aicinājumu, kurš tos droši ved pie glābšanas. Ārējo aicinājumu (kuru saņem visi bez atšķirības), var noraidīt – un tā bieži arī notiek. Turpretī iekšējais aicinājums (kuru saņem vienīgi izredzētie) nevar tikt noraidīts – tā rezultāts vienmēr ir atgriešanās. Gars caur šo īpašo aicinājumu neatvairāmi velk grēciniekus pie Kristus. Glābšanas piešķiršanas darbā Viņu ne ierobežo cilvēka griba, ne Viņš savās sekmēs ir atkarīgs no cilvēka sadarbības. Gars savā žēlastībā liek izredzētajam grēciniekam sadarboties, ticēt, nožēlot grēkus, kā arī brīvi un labprātīgi nākt pie Kristus. Tādēļ Dieva žēlastība ir neatvairāma – tā nekad neizgāžas mēģinājumos glābt tos, kuriem tā tiek sniegta.
Svēto pastāvēšana. Visi, kurus ir izvēlējies Dievs, glābis Kristus un ar ticību apveltījis Gars, ir mūžīgi glābti. Tos ticībā uztur Visvarenais Dievs, tāpēc tie pastāv līdz galam.
Saskaņā ar kalvinismu glābšanu īsteno visvarenais trīsvienīgā Dieva spēks: Tēvs izraudzījās cilvēkus, Dēls par tiem nomira, Svētais Gars padara Kristus nāvi iedarbīgu, vedot izredzētos pie ticības un grēku nožēlas, tā izraisot tajos labprātīgu paklausību evaņģēlijam. Viss šis process (izredzēšana, izpirkšana, atjaunošana) ir Dieva darbs, un tas ir darīts tikai no žēlastības. Tā Dievs – nevis cilvēks – nosaka, kuri saņems glābšanas dāvanu. Tas ir bībeliskais evaņģēlijs.
Ja jūs nekad neesat kritis ceļos Kunga Jēzus Kristus priekšā, tad šodien pat sauciet uz Viņu pēc glābšanas! Raksti dod šādu cerību: “Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā Savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas? Jo Tev patīk žēlastība,” (Mih. 7:18). Meties Dieva žēlastībā, dzenies pēc Viņa ar visu savu sirdi un pilnībā uzticies Jēzum Kristum, paļaujoties vienīgi uz Viņu kā uz savu glābēju! “Neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā,” (Rom. 10:11).

No angļu valodas tulkojisKristaps Bricis
Author, Lorraine Boettner
Raksts angļu valodā: What is the Gospel?,
© 2011, tulkojums latviešu valodā – http://www.luxmundi.lv

Dr. Lorens Boetners tika absolvējis Prinstonas Teoloģisko semināru (1928. g – Teoloģijas bakalaurs, 1929. g. – Teoloģijas maģistrs). 1933. gadā saņēmis Teoloģijas Goda doktora grādu un 1957. gadā – Literatūras doktora grādu. Miris 1990. gada 3. janvārī.

AIZLŪGŠANAS VAJADZĪBAS

Par vajadzībam rakstiet

PAR VAJADZĪBĀM RAKSTIET

IESPĒJA ZIEDOT

Ziedkalnes baptistu draudze
Reģ.nr. 40801051749
A/S SWEDBANK
Kods: HABALV22
Konts: LV22HABA0551043092647

ŠOBRĪD MĀJAS LAPĀ:

Klātienē 378 viesi un nav reģistrētu lietotāju