1 Tad nu, atmetuši visu ļaunprātību un visu viltu, liekulību un skaudību, kā arī visas mēlnesības,
2 kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti,
3 ja jūs esat baudījuši, ka Tas Kungs ir labs.
1. Pēt.2:1-2
30 Viņš palika pilnus divi gadus savā īrētajā mājoklī un pieņēma visus, kas pie viņa nāca,
31 sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu.
1 Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucas Melite.
2 Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.
1 Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucas Melite.
2 Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.
1 Kad bija nolemts, ka mums jāpārceļas uz Itāliju, viņi Pāvilu un citus cietumniekus nodeva kādam ķeizara rotas virsniekam, vārdā Jūlijs.
2 Iekāpuši kādā Adramitijas kuģī, kam vajadzēja doties uz Āzijas piekrastes vietām, mēs aizbraucām, un Aristarhs, maķedonietis no Tesalonīkes, bija ar mums.
1 Agripa sacīja Pāvilam: "Tev ir atļauts aizstāvēties." Tad Pāvils izstiepa roku un teica aizstāvēšanās runu:
2 "Ķēniņ Agripa, es sevi turu par laimīgu, ka varu šodien tavā priekšā aizstāvēties pret visu, par ko jūdi mani apsūdz,
1 Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cēzarejas uz Jeruzālemi.
2 Augstie priesteri un ievērojamākie jūdi apsūdzēja viņam Pāvilu un griezās pie viņa,
22 Tā kā Fēlikss šo mācību pazina tuvāk, viņš atlika viņu lietu un sacīja: "Kad komandieris Lizijs atnāks, tad es jūsu lietu izlemšu."
23 Viņš pavēlēja virsniekam Pāvilu apsargāt, dot viņam atvieglojumus un neliegt, ka kāds no viņa piederīgiem viņam izdara kādu pakalpojumu.
1 Pēc piecām dienām augstais priesteris Ananija ar vecajiem un kādu runas vīru Tertullu atnāca pie zemes pārvaldnieka un ierosināja sūdzību pret Pāvilu.
2 Kad Pāvils bija atsaukts, Tertulls sāka apsūdzības runu, sacīdams:
12 Kad diena bija uzaususi, jūdi sapulcējās un sazvērējās, sacīdami, ka viņi neēdīs un nedzers, iekāms nebūs nonāvējuši Pāvilu.
13 To bija vairāk kā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies.
1 Uzlūkodams sinedriju, Pāvils sacīja: "Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai."
2 Te augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas ap viņu stāvēja, sist viņam pa muti.
22 Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: "Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!"
23 Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā,
1 "Brāļi un tēvi, uzklausait tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu!"
2 Kad tie dzirdēja, ka viņš tos uzrunāja ebreju valodā, tie kļuva vēl klusāki. Un viņš turpināja:
27 Kad septiņas dienas gandrīz jau bija galā, Āzijas jūdi, redzēdami viņu Templī, sakūdīja visus ļaudis un sagrāba viņu,
28 saukdami: "Israēlieši, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš ievedis grieķus
15 Pēc šīm dienām mēs, sagatavojušies ceļam, gājām uz Jeruzālemi;
16 arī daži mācekļi no Cēzarejas nāca mums līdzi un noveda mūs mājvietā pie kiprieša Mnasona, kāda veca mācekļa.
1 Kad bijām no tiem šķīrušies un atstājuši krastu, mēs, taisnā ceļā braukdami, nonācām Kosā, nākamajā dienā Rodā un no turienes Patarā;
2 un, atraduši kuģi, kas devās uz Feniķiju, mēs iekāpām un aizbraucām.
28 Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu.
29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.
28 Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu.
29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.
17 No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus.
18 Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacīja: "Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums,
1 Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos drošinājis, atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju.
2 Pārstaigājis šos apvidus un daudz pamācoša tiem runājis, viņš nonāca Grieķijā.
1 Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos drošinājis, atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju.
2 Pārstaigājis šos apvidus un daudz pamācoša tiem runājis, viņš nonāca Grieķijā.
20 Tā mācība auga un kļuva stipra Tā Kunga spēkā.
21 Pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: "Pēc tam kad...
11 Dievs darīja neparastus brīnumus ar Pāvila rokām,
12 tā ka pat sviedru autus un priekšautus no viņa miesas uzlika neveseliem, un slimība tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja.
8 Bet viņš, iegājis sinagogā, atklāti sludināja trīs mēnešus, sarunādamies un pārliecinādams par Dieva valstību.
9 Tā kā daži nocietināja savas sirdis un neticēja, ļaužu priekšā nonicinādami šo mācību, viņš no tiem aizgāja un ņēma mācekļus...
1 Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus,
2 viņš tiem sacīja: "Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?" Tie viņam atbildēja: "Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir."
